„Kur ir mūsu dati?” ir jautājums, ko arvien biežāk uzdod nevis IT nodaļa, bet uzņēmuma vadītājs, revidents vai klients pirms līguma parakstīšanas. Pirms dažiem gadiem atbilde „mākonī” apmierināja visus. Šodien ar to nepietiek: Vispārīgā datu aizsardzības regula (VDAR) prasa zināt, vai dati paliek Eiropas Ekonomikas zonā, DORA un NIS2 prasa dokumentēt katra kritiskā pakalpojumu sniedzēja atrašanās vietu, un publiskā sektora vai finanšu nozares klienti dažkārt vienkārši pieprasa datu centru savā valstī.
Tirgū vienlaikus ir divi mīti. Pirmais: dati ārvalstīs automātiski ir nedroši vai nelikumīgi. Otrais: vietējais datu centrs ir nevajadzīga sentimentalitāte, jo lielajiem pakalpojumu sniedzējiem ir ES reģioni un ar to pietiek. Abi ir nepareizi, un patiesība ir atkarīga no tā, ko jūsu sistēma dara un kam jūs atbildat.
Šajā rakstā datu atrašanās vietas jautājumu sadalām četros praktiskos aspektos: ātrums, likums, atbilstība un noturība, un izskaidrojam, kā tos apvienot lēmumā.
Latentums: fizika, ko nevar apiet
Pirmais aspekts ir tehnisks un bieži tiek nenovērtēts. Signāls pa optisko šķiedru ceļo ar ierobežotu ātrumu, un katrs tīkla lēciens pievieno savu aizkavi. No biroja lielā pilsētā līdz datu centram tajā pašā valstī latentums ir dažas milisekundes. Līdz tuvākajiem hipermēroga pakalpojumu sniedzēju reģioniem Ziemeļeiropā vai Vācijā – desmiti milisekunžu.
Tīmekļa vietnei vai e-pastam starpību nepamanīsiet. Taču dažas sistēmas katrai darbībai serverim veic daudz sīku pieprasījumu: grāmatvedības un ERP lietojumprogrammas, termināļserveri, attālās darbvirsmas, datubāzes ar daudz lasīšanas darbību, kā arī BIM un CAD darbs ar failu serveri. Tur latentums tiek reizināts ar tūkstošiem pieprasījumu un pārvēršas lietotāja pieredzē, kurā lietojumprogramma „karājas”, lai gan serveris nemaz nav noslogots.
Pēc mūsu pieredzes tas ir biežākais iemesls, kāpēc uzņēmumi pēc sešiem mēnešiem pāriet no ārvalstu reģiona atpakaļ uz vietējo datu centru: nevis drošības dēļ, bet tāpēc, ka grāmatvedības komanda sūdzējās, ka ERP vai termināļserveris darbojas lēni.
VDAR un datu nodošana: kas patiesībā ir aizliegts
Juridiskais aspekts bieži tiek pārprasts. VDAR neprasa glabāt datus savā valstī. Tā prasa, lai personas datu apstrāde notiktu Eiropas Ekonomikas zonā vai valstīs, kuras Eiropas Komisija ir atzinusi par nodrošinošām pietiekamu aizsardzības līmeni, un pārējos gadījumos piemērot papildu garantijas un dokumentēt nodošanu.
Praksē tas nozīmē:
- Datu centrs Vācijā, Nīderlandē vai Zviedrijā VDAR ziņā ir līdzvērtīgs datu centram jūsu pašu valstī. Papildu nodošanas līgumi nav vajadzīgi.
- Problēma rodas, ja pakalpojumu sniedzējs var pārvietot datus ārpus EEZ: uz ASV reģioniem, atbalsta komandām Āzijā, apakšuzņēmējiem trešajās valstīs. Tad nepieciešamas standarta līguma klauzulas, nodošanas ietekmes novērtējums un skaidra atbilde revidentam.
- Svarīga ir ne tikai pamatdatu atrašanās vieta, bet arī rezerves kopiju, žurnālu un atbalsta piekļuves atrašanās vieta. Līgumā ar pakalpojumu sniedzēju jābūt uzskaitītām valstīm, kurās dati var nonākt.
Piedāvājumos meklējiet nevis vārdu „drošs”, bet konkrētu valsti un apakšapstrādātāju sarakstu.
DORA un NIS2: pienākums zināt un dokumentēt atrašanās vietu
Ja uzņēmumam attiecas DORA (finanšu iestādes un to IT pakalpojumu sniedzēji, piemēro kopš 2025. gada 17. janvāra) vai NIS2 (ES direktīva, kas ieviesta katras dalībvalsts nacionālajos tiesību aktos un aptver svarīgas un būtiskas nozares), datu atrašanās vieta vairs nav izvēle, bet dokumentēts pienākums.
Abi prasa trešo pušu IT pakalpojumu sniedzēju reģistru, kurā norādīts, kādus pakalpojumus sniedzējs sniedz, kur tie tiek sniegti, kur tiek glabāti dati un kāda ir izejas stratēģija. DORA papildus prasa koncentrācijas riska novērtējumu: vai pārāk daudz kritisku funkciju nav atkarīgas no viena pakalpojumu sniedzēja vai vienas ģeogrāfiskās vietas.
Praktiskā atšķirība starp vietējo un tālu pakalpojumu sniedzēju šeit ir pārbaudāmības jautājums. Datu centru jūsu pašu valstī var apmeklēt, tā operators atbild saskaņā ar jūsu nacionālajiem tiesību aktiem, un līgums tiek slēgts tieši. Ar hipermēroga pakalpojumu sniedzēju saņemat standarta noteikumus un sertifikātus, kurus jāspēj izlasīt un pielāgot savam reģistram. Abi varianti ir likumīgi, bet otrais prasa vairāk dokumentēšanas darba. Vairāk par to rakstām savās sadaļās par DORA un NIS2.
Rezerves kopijas citā valstī: noturība, nevis pretruna
Šeit bieži rodas neskaidrības: ja datiem jābūt jūsu pašu valstī, vai rezerves kopijas drīkst glabāt ārvalstīs? Atbilde ir, ka tas ir ne tikai atļauts, bet bieži vien nepieciešams. Noturības ziņā viens datu centrs, lai cik labs, ir vienots atteices punkts. Ugunsgrēks, ilgstošs elektroapgādes pārtraukums, reģionāla katastrofa: tas viss jāaptver darbības nepārtrauktības plānā, ko prasa gan ISO 27001, gan DORA.
Mūsu modelis ir šāds: primārie dati un sistēmas darbojas mūsu datu centrā Lietuvā (ES), bet rezerves kopijas pēc pieprasījuma tiek dublētas Amazon (AWS) datu centrā Vācijā. Vācija ir ES, tāpēc saskaņā ar VDAR tā nav nodošana trešajai valstij, un ģeogrāfiskais attālums nodrošina, ka viens notikums neietekmēs abas vietas. Daži klienti papildus izmanto nemaināmas rezerves kopijas, kuras nevar mainīt un kuras nav redzamas no tīkla, lai pat kompromitēts serveris nenozīmētu rezerves kopiju zaudēšanu.
Kad hipermēroga pakalpojumu sniedzēja ES reģions ir pareizā izvēle
Būtu negodīgi apgalvot, ka vietējais datu centrs vienmēr ir labāks. Hipermēroga pakalpojumu sniedzēja reģions (Microsoft Azure, AWS) ES ir pareizā izvēle, ja:
- Sistēma veidota mākoņpakalpojumiem, nevis serveriem: tā izmanto pārvaldītas datubāzes, funkcijas, rindas un AI pakalpojumus, ko vietējais datu centrs nepiedāvā.
- Lietotāji ir izkaisīti pa Eiropu vai pasauli, un jūsu valsts nav viņu centrs.
- Vajadzīga strauja, liela mēroga elastība, piemēram, simtiem serveru uz dažām stundām.
- Jūs jau lietojat Microsoft 365 un vēlaties pārvaldīt identitātes, drošību un datus vienā ekosistēmā ar Entra ID un Azure palīdzību.
Šādos gadījumos mēs paši iesakām Microsoft Azure un palīdzam izvēlēties reģionu un konfigurēt datu atrašanās vietas ierobežojumus, lai dati nepamet ES.
Kad labāks ir vietējais datu centrs
Savukārt vietējais datu centrs uzvar, ja:
- Sistēmas ir jutīgas pret latentumu: grāmatvedība, ERP, termināļserveri, GPU darbstacijas, datubāzes ar daudz transakciju.
- Jums vajadzīgs kāds, kas atbild par visu serveri, nevis tikai platformu: atjauninājumiem, rezerves kopijām, aizsardzību, un ar ko varat sazināties pa tālruni savā valodā.
- Klienti, revidenti vai iekšējā politika prasa datus jūsu pašu valstī un pakalpojumu sniedzēju, kas darbojas saskaņā ar jūsu nacionālajiem tiesību aktiem.
- Slodze ir vienmērīga un prognozējama, un hipermēroga pakalpojumu sniedzēja cenu veidošana pēc patēriņa kļūst grūti prognozējama.
Hibrīda modelis: parasti pareizā atbilde
Lielākajai daļai uzņēmumu labākā atbilde nav „vai nu, vai”. Tipiska arhitektūra, ko redzam un iesakām: pamata biznesa sistēmas un failu serveri pārvaldītos serveros vietējā datu centrā, e-pasts un sadarbība Microsoft 365, identitātes Entra ID, rezerves kopijas divās valstīs un konkrēti mākoņpakalpojumi Azure ES reģionā pēc vajadzības.
Šādā modelī katra sistēma dzīvo tur, kur tā darbojas vislabāk, un katras datu atrašanās vieta ir zināma un dokumentēta. Tieši to revidents prasa: nevis vienu valsti, bet skaidru atbildi par katru sistēmu.
No kā sākt
- Sastādiet savu sistēmu sarakstu un pie katras pierakstiet, kur tā darbojas, kur ir tās rezerves kopijas, kam ir piekļuve un no kurienes. Tas ir jūsu pakalpojumu sniedzēju reģistra pamats.
- Pārbaudiet, vai kāda sistēma var nonākt ārpus EEZ, ieskaitot atbalsta piekļuvi un apakšuzņēmējus.
- Izmēriet latentumu no darbstacijām līdz pašreizējiem serveriem. Ja sistēmas „karājas”, bieži tas ir iemesls.
- Izlemiet, kurām sistēmām vajadzīgs vietējais datu centrs un kurām der ES reģions, un pārliecinieties, ka rezerves kopijas atrodas citur nekā primārie dati.
- Ja vajadzīga palīdzība novērtēšanā, mūsu risku novērtēšanas pakalpojums ietver pakalpojumu sniedzēju un datu atrašanās vietas analīzi, bet pārvaldītie CLOUD serveri mūsu datu centrā Lietuvā (ES) ir pamats, no kura sākas lielākā daļa hibrīda modeļu.
